Baložu kultūras nama jauktais koris “Zemdega” ceļā uz Dziesmu svētkiem

Sagaidot šīs vasaras nozīmīgākos svētkus – Dziesmu svētkus, Baložu pilsētas bibliotēka sniedz ieskatu Baložu kultūras nama jauktā kora “Zemdega” dziedātāju atmiņās un fotogrāfijās par dalību Dziesmu svētkos.

Kora vēsture

No sieviešu ansambļa 1967.g.izauga Baložu kūdras fabrikas sieviešu koris. Sieviešu kora dibināšanas ideja pieder Ritai Pušpurei – Baložu kūdras fabrikas kluba vadītājai, ko koristi piemin un atceras ar mīļiem vārdiem.  Par pirmo kora diriģentu kļuva ansambļa vadītājs, Konservatorijas students un vēlāk  slavenais Operas solists –  Vladimirs Okuņs.
Vēlāk Rīgas rajona kultūras nodaļa R.Pušpurei ieteica padomāt par sieviešu kora nosaukumu. 1979. g. vasarā kūdras purvā bija ļoti daudz degšanas gadījumu un tos nevarēja nodzēst un tie gruzdēja nedēļām ilgi. R.Pušpure rudenī, uzsākot kora sezonu, teica: „Es zinu kā sauks mūsu kori – Zemdega”. No 1985.gada sieviešu korim pievienojas vīri, un “Zemdega” pārtop par jaukto kori.

Ko man nozīmē Dziesmu svētki?

Ilonas Cilmeres atmiņas: “Spilgti atmiņā palikuši dziesmu svētku mēģinājumi. Viens no tādiem: sešos no rīta jau jābūt Meža parka estrādē, mēs cēlušies piecos un vēl agrāk. Sanākam tādi miegaini, bet putniņi gan laiž  treļļus, te uznāk diriģents E.Račevskis un saka: „Nu kā, vai jūs mani putniņi jau pamodušies, vai gatavi dziesmai?” Gājiena un koncerta starplaikā viss koris tika laipni uzņemts kora prezidentes Ainas Reisas 3 istabu dzīvoklī atsvaidzināties, atpūsties un atkal ar jaunām emocijām uz koncertu dziedāt!”

 Aina Reisa atceras: ”Viens no kurioziem gadījumiem notika 1985.gada Dziesmusvētkos, kad „Zemdegas” autobuss saplīsa, bet uz Dziesmusvētku mēģinājumu jātiek. Tad nu koristes bija skrējušas uz ceļa un „nocēlušas no trases” 23.autobusu. Šoferis uzreiz bija iejuties situācijā, visi kopā braukuši pie dispečeres to saskaņot (atcerēsimies, ka mobilo telefonu tolaik nebija) un tad uz Dziesmusvētku estrādi.”

Vallija Marta Rūzniece : “Biju kādos trijos dziesmu svētkos. Visjaukākie ir mēģinājumi, kad var diriģents būt brīnišķīgs cilvēks kora priekšā. Māca, rāj, izklaidē. Atcerās, kā J.Dūmiņš rāja, ka rozes kaisa vistām, bet vajag ar plašu žestu. Haralds Mednis ļoti inteliģenti aizrādīja. Svētki kā senās kāzās – nedēļas garumā.”

Inga Lehtla: “Man dziesmu svētki saistās ar kaut ko ļoti jauku, interesantu, skaistu, ar tautas kopābūšanu, jo dziesma ir spēks. Dziesmu svētkus gaidu ar lielu nepacietību, paiet vieni, es jau gaidu nākamos, jo mūsu tautai tas ir saliedēšanās spēks, kaut kas dvēseliski nepieciešams.”

Ingrīda Rasa: “Emocijas, kopības sajūta. Viens par visiem, visi par vienu. Tā bija…Kaut arī nav pirmā augstākā kategorija, tomēr dziedājām savam priekam un no sirds.”

Līga Beržuka: “Šim korim ir īpaša savstarpējā sapratne, kas veidojas ikdienas muzikālajā gaisotnē, taču vēl gaišāka un dziļāka sapratne veidojās mūsu kopējos izbraukumos un ekskursijās.”

Benita Naudžūne: “Galvenais, manuprāt, ir piedalīties pie kā liela, kuru var pacelt tikai visi kopā, tauta. Un Dziesmusvētki ir tie, kas mūs  lielā mērā turēja kopā, tie  bija manas dzīves skaistākie brīži.  Dzīve vispār ir aizraujošs piedzīvojums ar mērķi augt, pilnveidoties, sasniegt, mainīties savai personībai un visai savai ietekmes sfērai. Ir tik labi apzināties, ka katrā pasākumā, kas veidojas skaists un labs, ir kripatiņa tava darba, pūļu, nervu  un sirds enerģijas. Un tad, pēc it kā nemanāma, ilgos gados pieliktā darba nāk gandarījums, un Dziesmusvētkos esmu piedzīvojusi tādu brīdi kā ekstāzi, šķiet tie bija otrie brīvās Latvijas dziesmu svētki, ja atceraties, pirms noslēguma koncerta bija lijis, un koncerta laikā, stāvot  augšā estrādē otrajos altos un raugoties pāri uz miglainā dūmakā  tīto debesi, mežu un pēdējām skatītāju rindām, sajūtot blakus esošo piecpadsmit tūkstošu dziedātāju vienotību ar izpildāmo mūziku, dabu,  jutos kā savienota ar tālajiem gadsimtiem, vareno pirmatnību, ka es esmu tā tālā sence, kura piedalās maģiskā, nebeidzamā dzīvības procesā, un ka man jāsargā un jānes tālāk laikā kaut kas liels un svēts. Tas bija kaut kas sirreāls, un tādu brīžu dēļ  aizmirstas visas ikdienas rūpes, nīkšana pirms uznācieniem estrādē, karstums biezajā tautas tērpā, mēģinājumu sūrais darbs.”

Viktorija Sondore: “Korī pavadītie gadi man ir visskaistākie manā mūžā. Ir tik daudz skaistu atmiņu…Prātā Latgales dziesmu svētki, Mežaparks, Skandināvijas valstis. Iesaku katram turēties pie kora līdz sirmam vecumam. Lai visiem labas balsis un veselība!”

*Foto un atmiņas no Baložu bibliotēkas Novadpētniecības krājuma