Eduards Otomārs Jēkabsons (1914-1993) piedzima februāra mēnesī Katlakalna pagasta Pļavniekskultēs, izcilā smagatlēta Jāņa Jakobsona-Jēkabsona ģimenē. Pabeidza Pļavniekkalna pamatskolu. Kopš septiņpadsmit gadu vecuma viņš apmeklēja Rīgas 5. aizsargu pulka Katlakalna nodaļas sporta pulciņa nodarbības, sākumā interesējās par futbolu un augstlēkšanu, pēc tam apguva lodes grūšanas tehniku. Pirmos panākumus guva 1933. g. rudenī sacīkstēs Baldonē, startējot lodes grūšanā, tāllēkšanā un 100 m skrējienā; nākamajā gadā jau piedalījās starptautiskās sacensībās trīscīņā, kur viņu ievēroja somu treneris Veiko Rinne. Cītīgi atsāka trenēties pēc obligātā karadienesta, un jau 1938. g. vasarā viņu iekļāva valsts komandas sastāvā un viņš četras reizes piedalījās starptautiskās sacensībās, parādot labus rezultātus, kā arī izcīnot Latvijas rekordu lodes grūšanā. Labi sasniegumi bija arī diska mešanā un augstlēkšanā. Mēģinājumi šķēpa mešanā beidzās ar rokas traumu, tādēļ no šīs disciplīnas turpmāk atteicās, taču apmācīja tajā jaunāko brāli Žani. Sportošanu turpināja arī vācu laikā, pārstāvot jaundibināto sporta biedrību „Daugavieši”: 1943. g. sezonas atklāšanas sacensībās viņš uzvarēja lodes grūšanā, (Žanim – 2. vieta), arī diska mešanā 1. vieta (Žanim – 4. vieta), šķēpa mešanā uzrādīja personisko rekordu (Žanim – 3. vieta), vesera mešanā – 2. vieta (Žanim – 4. vieta).
Abu brāļu lielisko sportistu karjeru pārtrauca 2. pasaules karš un tā sekas – otrreizēja padomju okupācija. Žanis it kā esot redzēts emigrācijā. Eduards Otomārs sākumā gan kļuva par Pļavniekkalna skolas fiziskās audzināšanas skolotāju un Katlakalna fizkolektīva vadītāju. Viņš prata ne tikai ievadīt sporta dzīvē apkārtnes jauniešus, bet arī pats turpināja piedalīties sacensībās. Taču aktīvās sportiskās darbības divpadsmit gados (1937.-1948.) gūtie rezultāti, t. sk. 1946. g. Padomju Savienības meistarsacīkstēs iegūta 6. vieta lodes grūšanā, neglāba no represijām: 1948. g. viņam tika piespriests bargs sods – 25 gadi gulaga lēģerī Vorkutā. Lai gan pēc Staļina nāves termiņš tika samazināts uz 8 gadiem, atgriešanās Latvijā nenesa atgriešanos dzimtajā vietā; trenera un sacensību tiesneša darbu viņš turpināja Rīgā, un tā sekmes apliecina gan audzēkņu pateicība, gan 1989. g. saņemtais Latvijas PSR Valsts fiziskās kultūras un sporta komitejas Goda raksts.
Fotogrāfijas Ķekavas novadpētniecības muzejam dāvinājis Jānis Bārdiņš.
