Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS otrreiz okupēja Latviju, tika ieviests PSRS totalitārais režīms. 1949. gada 25. marta deportācijas slepeni tika sauktas par operāciju “Krasta banga”. No Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku. Represijas galvenokārt bija vērstas pret individuālajām zemnieku saimniecībām. Mērķis bija piespiedu kolektivizācija un, līdz ar valstij nevēlamo ģimeņu izsūtīšanu, bija iecerēts likvidēt Latvijā bruņoto pagrīdi.
Mūsu novadniece Zenta Raita bijusi aculieciniece 1949. gada 25. marta deportācijai. Pēckara trūcības spiesta, 1948. gadā sākusi strādāt par mašīnrakstītāju izpildkomitejā Ķekavā, kas atradās Doles Tautas namā. 1949. gada 24. marta pēcpusdienā izpildkomitejā sasaukts pulciņš pagasta iedzīvotāju un vakarā tiem nav ļauts iet mājās. Zenta domājusi, ka tiks arestēta un aizvesta. Pēc pusnakts pie Doles Tautas nama Ķekavā piebraukusi kravas automašīnas ar zaldātiem. Kāds augstāks virsnieks, stādījies priekšā kā Niedra, izskaidrojis „politisko stāvokli” un veicamā uzdevuma nozīmīgumu. Jau iepriekš bijuši sastādīti saraksti, sadalīti maršruti. Zentai kopā ar saimnieku Šulcu no Doles salas nācās sēsties pie bruņotajiem vīriem, kas devās uz Pulkarnes “Kalna Līdakām”. Šo māju iemītniecēm Zelmai un Minnai Liepām nakts melnumā bija jāatstāj savas mājas un jādodas nezināmā ceļā. Zentas un Šulca pienākums bija aprakstīt aizvesto saimnieku mantu – bija jāsaber graudi maisos, viss jāsaskaita, jāpieraksta – arī mēbeles, trauki, grāmatas, darbarīki. Dienā atbrauca vīri ar pajūgiem, aizveda graudus, govis. Nu Zenta ar Šulcu drīkstējām doties mājās. Zenta visu mūžu atcerējās šo baiso nakti, kuras notikumos bija spiesta iesaistīties pret pašas gribu, un juta līdzi izsūtītajiem.
1949. gada 25. martā no mūsdienu Ķekavas novada izveda 87 cilvēkus. No tiem: *divi dzimuši ceļā/izsūtījumā; *viens bērns bijis zīdaiņa vecumā; *pirmsskolas vecumā (1-7 gadi) bijuši 13 bērni; *skolas vecumā (8-15 gadi) bijuši 18 bērni; *jaunieši (16-21 gads) bijuši 3; *pieaugušie (22-60 gadi) bijuši 43; *seniori (60+ gadi) bijuši 7.
Daudzi izsūtījumā gāja bojā, citi necilvēcīgos apstākļos cīnījās par savu un savu bērnu dzīvību tālu no dzimtenes – Krievijas ziemeļos Amūras, Omskas un Tomskas apgabalos. Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes izšķirtas netika. Tiem, kuriem pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties dzimtenē, bija ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti, pret viņiem padomju režīms izturējās ar aizdomām, radot dažādus šķēršļus dzīvesvietas, izglītības, profesijas un karjeras izvēlē. Pēc savas nežēlības tā bija vēl neredzēta soda akcija.
