“Iekarošana ir pārkāpums pret cilvēci, tā ir tautu laimes slepkavošana”, tā savā darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” pirms 227 gadiem rakstīja mūsu novadnieks Garlībs Helvigs Merķelis.
Šodien, 1. novembrī, atzīmējam Garlība Helviga Merķeļa 254. gadadienu. Viņš dzimis 1769. gadā Lēdurgā mācītāja ģimenē. Merķelis bija vācbaltiešu rakstnieks un publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā, kuram bija izcila nozīme dzimtbūšanas atcelšanā Baltijā.
1793.-1796. gadā G. Merķelis, strādājot par mājskolotāju Nītaures Annas muižā pie Rīgas apriņķa tiesneša Aleksandra fon Tranzē, sarakstīja grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. 1796. g. viņš devās uz Leipcigu studēt medicīnu un izdeva šo grāmatu. Tā pirmoreiz parādīja izglītotajai Eiropai latviešus kā tautu, pavēstīja par to vēsturi, par nelaimīgo likteni, par necilvēcīgo dzimtbūšanas, par verdzības jūgu, kurā tā atradās. Tas ir pirmais Eiropas mēroga publicistikas darbs par Latviju un latviešiem. Grāmata guva rezonansi ne tikai Vācijā, tā daļēji tulkota arī dāņu, franču un, šķiet, angļu valodā.
1807. gadā Merķelis apprecējās ar Doroteju Dorndorfu un 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu, kur ar īsiem pārtraukumiem pavadīja sava mūža otro daļu.
1811. gadā Merķelis bija “Literatūras un mākslas avīzes” redaktors un viens no pretnapoleoniskās kustības vadītājiem Eiropā, tādēļ 1812. gada kara laikā, Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, viņš bija spiests bēgt uz Tērbatu. Pēc Napoleona sakāves Merķelis atgriezās Rīgā. Ģenerālgubernators Pauluči, izprotot publicistikas lomu sabiedrības viedokļa veidošanā, pieaicināja Merķeli propagandas darbā un vēlāk šo viņa devumu pielīdzināja 20 000 vīru lielas militārās vienības spēkam.
Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Krievijas Impērijas ķeizaram Aleksandram I veltītu sacerējumu “Brīvie latvieši un igauņi”. Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.
Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalna draudzes novadā pie Rīgas, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu, kas tika izdoti divos sējumos 1839.-1840. gadā. Garlībs Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Uz pieminekļa plāksnes rakstīts “Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem”.
Ilustratīvais materiāls no Ķekavas novadpētniecības muzeja krājuma
