Starptautiskā sieviešu diena ir starptautiska sieviešu solidaritātes un cīņas par sieviešu tiesībām diena. Tā veltīta visām sievietēm.
Starptautiskās sieviešu dienas iedīgļi meklējami 1908. gadā, kad Ņujorkā apmēram 15 000 sieviešu devās protesta demonstrācijā, pieprasot īsākas darba stundas, augstāku atalgojumu un balsstiesības. Gadu vēlāk Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam.
1910. gadā Starptautiskajā strādājošo sieviešu konferencē Kopenhāgenā vācu marksiste un politiskā darbiniece Klāra Cetkina ierosināja ideju par sievietēm veltītu dienu, ko varētu svinēt starptautiskā mērogā. Šī iecere konferencē guva atbalstu. Starptautisko sieviešu dienu pirmoreiz Eiropā svinēja 1911. gada 19. martā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē.
1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskajā sieviešu konferencē nolēma atzīmēt starptautisko sieviešu solidaritātes dienu 8. martā, pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas aizsāka Februāra revolūciju.
Starptautisko sociālistisko sieviešu dienu Latvijā 1920.-30. gados ne reizi nesvinēja 8. martā, bet, kā vairumā Eiropas valstu to darīja 30. martā. Tie nebija nekādi svētki ar svinēšanu un sieviešu sveikšanu ar ziediem. Šī diena tika veltīta līdztiesības principa darba tiesībās un citos sociālekonomiskos jautājumos popularizēšanai sieviešu darba ņēmēju vidū. To organizēja LSDSP Sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu vadībā. Starptautiskā sociālistisko sieviešu diena Latvijā 1924. gadā pirmoreiz pēc kara tika atzīmēta 30. martā, rīkojot sieviešu masu sapulces. Turpmākajos gados sieviešu dienas norise nebija piesaistīta vienam konkrētam datumam. Laika posmā no 1935. līdz 1940. gadam visas partijas Latvijā bija aizliegtas, attiecīgi arī to rīkotie pasākumi.
Pēc 2.pasaules kara Pasomju Savienībā Starptautiskā sieviešu diena kļuva par svētkiem. 1966. gadā ar PSRS Augstākās padomes prezidija lēmumu Starptautisko sieviešu dienu izsludināja par valsts svētkiem un brīvdienu.
1975. gadā Starptautisko sieviešu dienu sāka svinēt Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). 1977. gadā ANO Ģenerālā asambleja ieteica dalībvalstīm katru gadu svinēt Cīņas par sieviešu tiesībām un starptautiskā miera dienu un piesaistīja to 8. martam.
Pēc Neatkarības atgūšanas Latvijā līdz 2008. gadam Latvijā Starptautisko sieviešu dienu oficiāli nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to ar PSRS okupācijas mantojumu, tomēr kopš 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu.
Mūsdienās 8. marts ir kļuvis par datumu, kurā Rietumu valstīs svin sieviešu sasniegumus sabiedrībā, politikā un ekonomikā, kā arī norāda uz problēmām, ar kurām sievietēm joprojām nākas saskarties. Citviet – tostarp vairumā postpadomju valstu – šī ir diena, kad apdāvina sievietes ar ziediem, tikpat kā nemaz neaizskarot jautājumus par līdztiesību.
8. marta krāsas ir violeta (vai purpura), zaļa un balta.
Šīs krāsas kā simbolu cīņai par līdztiesību piedāvāja britu sieviešu sociālpolitiskā savienība 1908. gadā. Purpurs apzīmē taisnīgumu un cieņu, zaļš – cerību, balts – tīrību.